Varbūt radošo problēmu risināšanas metožu izmantošana ir lieka laika šķiešana?

Lasīšanas ilgums: 15min;
Metode: Burulaiva;
Saturs: Pieredze; Pārdomas
Atslēgvārdi: #burulaivas metode; #vajag vai nevajag; #problēmas; # iespējas; #mērķis; #laiks

Šajā rakstā esmu nolēmusi apskatīt situāciju no nedaudz cita skatu punkta – kur mani noveda mērķa sasniegšanas NEplānošana kopā ar cilvēkiem, kas bija ieinteresēti mērķa sasniegšanā.

Domāju, ka daudziem no jums jau pēc šī ievada ir skaidrs, ka tas noveda pie neveiksmes. Protams, ka jā un tam nebūtu jābūt lielam pārsteigumam, savādāk tieši šis raksts nemaz nebūtu tapis. Taču mana galvenā uzmanība šeit fokusēta ne uz pašu neveiksmi, lai gan īsi aprakstīšu arī to. Interesantākais ir tas, kāpēc cilvēks, kas lieliski pārzina plānošanu, strukturizēšanu un nepieciešamību to darīt, pats dažkārt šo soli izlaiž un ir nepatīkami pārsteigts par sekām. Un vēl svarīgāk – vai iegūtā pieredze mainīs manu pieeju nākotnē? Kāpēc man šķita, ka to nav nepieciešams darīt konkrētajā situācijā? Un ko es no tā mācījos? Vai es tagad sākšu plānot katru soli? Vai tas vispār ir tā vērts? Par to visu diskutēšu pašās beigās. Bet sākšu ar ieskatu par situāciju, kas mani līdz šīm pārdomām noveda.

Kas notika?

Zinot mana profesionāla darba specifiku un pieredzi ar Agile metodēm, mani paziņas palūdza, vai es varētu pastāstīt vairāk par Agile filozofiju un pielietojumu vienā no viņu plānotajiem pasākumiem. Uz precizējošiem jautājumiem “Kas un kāpēc jūs interesē?” saņemu diezgan standarta atbildi “ Nu vispār, par to kas tas ir, kā to pielietot, kādu labumu tas dod. Visi tagad par to daudz runā un arī mēs gribētu saprast, vai kaut ko nepalaižam garām.”

Aha, ok! Vieglāk par vieglu! Jo par šo tēmu esmu jau runājusi neskaitāmas reizes, dažādās auditorijās, grupās un kontekstos. Man pietiek arī praktiskās pieredzes par produktu un servisu orientēta darba organizēšanu izmantojot Agile metodes, tāpēc jūtos diezgan komfortabli runāt par šo tematu. Arī slaidi man nav no nulles jātaisa. Man ir vairākas versijas, kas gatavotas dažādām auditorijām un ar dažādiem uzsvariem, un es noteikti varu izmantot tos. Vienīgais, ka auditorija pārstāv industriju, kuru es esmu reti uzrunājusi līdz šim un pirmo reizi Latvijā. No otras puses man atvēlētajā laikā varu paspēt tikai vispārīgos konceptus izstāstīt un tie ir visai universāli. Saliekot visus apsvērumus kopā, izaicinājuma sarežģītību automātiski novērtēju ar “Zems” un, tā kā arī laika daudz nebūs jāiegulda, es piekrītu to izdarīt. Stundiņu vakarā pasēžu, lai uzmestu galveno rāmi sarunai, un esmu pilnā gatavībā uzsākt savu stāstījumu noteiktajā laikā un vietā.

Kā tad pietrūka?

Mūsu sarunas sākums bija tiešām ļoti labs. Es sāku savu stāstu ar ievadu un galvenajiem terminiem, izsprūk arī pa kādam jokam. Cilvēki man pretī skatās smaidīgi, māj ar galvu, kaut ko pačukst viens otram – priekš latviešu auditorijas diezgan daudzsološi.

Tālāk ejam detaļās un pielietojuma scenārijos. Mana auditorija sāk uzdod jautājumus un arī tā ir laba zīme. Tātad izprot, par ko es runāju, un tas viņiem ir gana interesanti. Uz uzdotajiem jautājumiem atbildes man tālu nav jāmeklē un jūtos visai pārliecināta par notiekošo. Tik tālu viss labi. Taču turpinot atbildēt uz auditorijas jautājumiem ar muguras smadzenēm sāku just, ka tūlīt jau vairs nebūs labi. Izskatās, ka vieglā un pozitīvā atmosfēra lēnām zūd un mana auditorijai šīs pavisam vienkāršās un pašsaprotamās pieejas nešķiet nemaz tik loģiskas un, galvenais, pieņemamas. Ouch, šādam pavērsienam gan nebiju gatavojusies. Jo esam vēl pie pavisam vispārīgām lietām, kuras, manuprāt, ietilpst kategorijā – tas jau sen kā vairs nav jāpaskaidro. Iestrēgstam uz plānošanas pieeju Agile vidē un ietvarā. Daudz diskutējam par ilgtermiņa un īstermiņa plānošanu, par komandas dalībniekiem un to iesaisti. Un smaidi sejās vairs jau nav tik plati un arī pa vienai otrai uzacij uzšaujas līdz pieres vidum. Manai auditorijai rodas neticība par to, ko stāstu. Lai gan man kabatā ir arī praktiski piemēri, ko likt pretī. Vienīgā problēma – no manas industrijas, IT. Taču viņi pārstāv nedaudz citu industriju un viesiem vienmēr liekas, ka viņu industrija ir tā visunikālākā, kur darbojas citi likumi un cilvēki ir savādāki. Tāpēc skaidri redzu, ka mani piemēri auditoriju nepārliecina un līdz ar to arī informāciju, ko viņiem stāstu, viņi vairs nepieņem. Rezultātā iestrēgām kaut kur pa vidu, man atvēlētais laiks tuvojas beigām un pēdējiem informācijas krikumiem jau vairs tikai pārskrienu pāri. Visu izstāstīt neesmu paspējusi un arī par to, ko esmu paguvusi pastāstīt, vēlamo rezultātu neesmu sasniegusi.

Atvados no savas skatuves vietas un nevaru beigt domāt– ja vien es būtu sagatavojusies labāk un man būtu vairāk kārtis pie rokas, ko izvilkt no kabatas, vai tad es viņus varētu pārliecināt? Pēc mūsu mazās sarunas es, protams, atradu internetā un post-factum padalījos ar vairākiem piemēriem un publikācijām no konkrētās industrijas. Taču esmu drošā, ka tas viņus vairs jau nepārliecināja tik pat ļoti, kā būtu varējis pārliecināt, ja man šie piemēri būtu kabatā jau tad, kad bija mans skatuves laiks.

Kā tad tā, Zane?

Jā, šeit es pati samulstu. Primāri varu sev pārmest to, ka pārāk paļāvos uz savām pārliecināšanas spējām. Šoreiz tās noteikti neatmaksājas. Otrkārt es varu sev pārmest to, ka steigā nepareizi novērtēju situāciju un tās sarežģītību. Lai gan lielāko daļa no mainīgajiem – tēma, stāsts, izpratne, zināšanas, materiāli – man nešķiet riska faktori joprojām, vienu no mainīgajiem – industrijas piemēri – tomēr novērtēju pārāk zemu un tas šoreiz izrādījās kritiski.

Kā Ātrumlaivas metode man būtu palīdzējusi?

Es laikam vienmēr uz šo jautājumu atbildēšu apstiprinoši, ka metodes pielietošana noteikti būtu palīdzējusi. Ja mēs (es, protams, un arī cilvēki, kas mani uzaicināja) būtu ieguldījuši vairāk laika, lai sagatavotos, rezultāts noteikti būtu savādāks. Ja mēs  būtu izmantojuši, piemēram, burulaivas metodi, mēs būtu pamatīgāk izanalizējuši un apsprieduši konkrēto mērķi. Bez visām citām labām idejām, ko mēs varējām sadomāt, es ticu, ka mēs būtu pieskārušies arī diviem sāpīgajiem jautājumiem. Tas varēja izskatīties aptuveni šādi:

• Šķēres:
• Praktiski piemēri no izmantošanas industrijā
• Praktiski piemēri no konkurējošiem uzņēmumiem
• Pieejami pētījumi par pieredzi industrijā

• Bojas:
• Pieejama informācija par inovācijām industrijā
• Praktiski piemēri no līdzīgām industrijām
• Cilvēku stāsti

• Šķēres:
• Pieejami pētījumi par pieredzi industrijā
• Vadošo konkurentu pieredze

• Bojas:
• Cilvēku motivācijas pētījumi un atzinumi
• Cilvēku pieredzes stāsti

Šeit pieminu tik šos divus, kas reāli izrādījās problēma un kam nebiju pietiekami gatava. Taču, protams, detalizētāk izpētot mērķi un iespējas, esmu droša - mēs būtu atraduši vēl arī daudzus citus enkurus un buras. Iespējams izejot no tiem es būtu atklājusi vēl kādas stiprās puses vai papildus labumus, ko konkrētajā situācijā būtu varējusi izmantot.

Ar ko ātrumlaivas metode ir tik unikāla?

Jebkura no struktūru piešķirošām metodēm šeit būtu noderējusi. Zināma struktūra palīdz sakārtot visas domas un idejas, kas ienākušas galvā, piešķirot tām jēgu un vietu kopbildē. Tāpēc uzskatu, ka šādos apstākļos strukturētās metodes ir daudz noderīgākas par vienkāršajām prāta vētras metodēm. Un Burulaivas metode ir viena no šādām metodēm. Pie tam Burulaivas metodei dod iespēju apskatīt dažādas strukturālās grupas – gan stiprās puses, gan zināmās problēmas, tāpat arī potenciālie riski un uzreiz arī idejas negatīvo apstākļu novēršanai. Un arī tas ir pluss izmantošanai reizēs, kad detalizētāks darbs ar katru no strukturālajam grupām īsti nav plānots.

Ja nepatīk dizaina domāšana (kuram gan???), var arī ķerties pie klasiskās plānošanas un risku pārvaldības. Taču tas nu noteikti prasītu būtiski vairāk laika un liekas pārāk smagnēji priekš šādas situācijas. Turklāt tas tiešam nav tik pat jautras.

Kāpēc tad pati to vienmēr nedari?

Taču arī Burulaivas metodes pielietošana prasa laika investīciju. Minimums ar kādām 30 minūtēm noteikti vajadzētu rēķināties, ja plānots iekļaut visus mainīgos, taču iedziļinoties detaļās tas var prasīt arī vairāk laika. Un es lieliski saprotu, ka šāds laiks ne vienmēr ir pieejams. Ja arī ir pieejams, vai mēs dažreiz nejūtamies pārlieku pārliecināti par sevi? Mums nešķiet, ka jau tā dārgo laiku vajadzētu tērēt iespējamo problēmu identificēšanai un risinājumu domāšanai priekš situācijām, kas var arī nekad neiestāties. Vēl jo vairāk, ja darbības sfēra ir tāda, kur jūtamies kā zivs ūdenī. Tāpēc jautājums paliek aktuāls – cik bieži tad un kad tas ir nepieciešams un atmaksājas?

Šim jautājumam nav viennozīmīgas atbildes un es noteikti neapgalvošu, ka visas aktivitātes vienmēr būtu detalizēti jāplāno. Drīzāk es uz to skatos kā uz jautājumu, kur nepieciešams atrast balansa punktu starp ieguldīto laiku un sagaidāmā rezultāta ietekmi. Ideālā gadījumā šim svaru kausam būtu jābūt līdzsvarā, t.i., investētais laiks ir proporcionāls ar ieguvumu no sagaidāmā rezultāta. Līdzsvars nebūs vienā un tajā pašā punktā priekš katra no mums. Šis līdzsvara punkts patiesību sakot arī būs mainīgs laika gaitā, jo dažādo veiksmju un neveiksmju īpatsvars to neizbēgami ietekmēs skatoties uz nākotnes situācijām. Kā tas notika arī ar mani.

Lai palīdzētu sev pašai orientēties, es izmantoju divus pavisam vienkāršus jautājumus:

1. Cik svarīgs man ir mērķis, ko cenšos sasniegt?

Profesionāli vai personīgi, idejiski vai materiāli. Ja kaut vienā no aspektiem tas ir augsts, tad es noteikti izvēlēšos atrast un investēt vairāk laika izpratnei un plānošanai. Taču, ja tas ir vidējs vai zems – ļoti iespējams, ka nē.

2. Cik daudz es zinu par situāciju un rezultātu ietekmējošiem faktoriem?

Ja es pārzinu situāciju un esmu droša, ka arī pārzinu visus faktorus, kas ietekmē rezultāta sasniegšanu, tad varu droši rīkoties. Taču tiklīdz parādās kāds faktors, kurus es tik labi nepārzinu, būtu vērts apsvērt nepieciešamību detalizētākai izpētei tad, ja man mērķa sasniegšana ir ļoti svarīga.

Savukārt, kad visi apstākļi ir jauni un ir daudz nezināmo, tad pilnīgi noteikti detalizēta izpēte un ideju ģenerēšana būs ne tikai ļoti vērtīga, bet arī kritiski nepieciešama, lai vispār pavirzītos uz priekšu.

Secinājumi

Tu izlem pats, kad tas tev der un kad ir pa daudz. Vai labāk pa daudz vai pa maz? Šis, šķiet, ir labs garākas diskusijas temats. 

Patika šī metode un aprakstītais?

Atsūti man ziņu par to.

Priecāšos, ja savā ziņā iekļausi to, kas Tev patika, to, ko Tu gribētu uzlabot (citiem vārdiem - Tev nepatika) vai arī jebko, ko, Tavuprāt būtu vērts pamēģināt. Piemēram, varbūt gribi pieteikties un piedalīties ar mani kādā no eksperimentiem?

Varbūt Tev ir pieredze šīs metodes izmantošanā?

Ļoti priecāšos par to dzirdēt. Dod ziņu.

Nav komentāru

Komentēt